Stāsta, ka krapuči ienākuši muižā no Lielajiem Krapes mežiem. Tais laikos muižas ļaudis gliemežus ēduši un ķēkša uzdevusi mežkungam apgaitā ejot, lai pārnes no meža tos mājās. Bet mežā mežkungam platajā zābaka atlokā netīši iekritis krapucis. Un redzēdams, ka gliemeži tiek likti kulē, nodomājis paskatīt, kur tos nesīs. Kad nonācis muižā , visādi ņēmies lūgties, lai taču gliemežus neēdot. Par to solījies kalpot muižkungam un gliemežus ņemt palīgos pie darbiem. Kungs, labas dabas būdams, atļāvis ar. No tā laika krapuči ar gliemežiem ciešā sadarbībā , un muižkungs redzēdams, cik labi tiem veicas, iecēlis krapuci par muižas pārvaldnieku.
Vēl tagad pa retam, klusos vasaras vakaros, parkā var dzirdēt īsus svilpienus. Tur krapuči savus rumakus gliemežus sauc.
